Protams,
ka tas ir iespējams, ja pašam ir iemaņas galdniecībā. Var arī uzticēt kaimiņam,
kurš kādreiz ir strādājis galdniecībā. Bet vēlams, tomēr dažas lietas, ņemt
vērā:
Pirmkārt
vajadzētu noskaidrot cik veca un vērtīga ir jūsu mēbele.
Ja jūs noplēsīsiet 20 gs. 50-to gadu galdam finierējumu (tā vietā, lai dažas
atlupušās vietas pielabotu un pārlakosiet ar biezu tonētās lakas kārtu) nelaime
nebūs tik liela. Bet ir redzēts, ka šādas darbības ir veiktas ar mēbeli, kuras
vecums ir teju vai 200 gadi. Mēbeles vecumu un vērtību vislabāk, tomēr, var
noteikt speciālists. Jo vecāka un vērtīgāka mēbele, jo striktāk vajadzētu
pieturēties restaurācijas principiem. Doma, ka mēbele vajadzīga nevis muzejam,
bet paša lietošanai, dažkārt var radīt, jau diezgan drīzu vilšanos.
Lai
veiktu mēbeles restaurāciju, vajadzētu pēc iespējas pieturēties dažiem
principiem:
1. Maksimāli
saglabāt vecos autentiskos mēbeles elementus. Nepieciešams
censties saglabāt un izmantot visas mēbeļu daļas, kuras vēl spēj veikt savas
funkcijas (koksni, apdari, mēbeļu audumu) un pievienot pēc iespējas mazāk
jaunus elementus. Daudzu galdnieku ierastais teiciens „to ir vieglāk izgatavot
no jauna nekā atjaunot” ir galīgi nevietā.
2. Izvairīties
no radikālām neatgriezeniskām darbībām. Atgriezeniskuma
princips ir viens no svarīgākajiem restaurācijā. Visdrīzāk ka šī restaurācija
jūsu mēbelei nebūs pēdējā. Visizplatītākā un visneatgriezeniskākā kļūda, ko
pieļauj neprofesionāli amatnieki ir mēbeles rupja neapdomīga mēbeles slīpēšana,
kasīšana - finierējums tiek caurslīpēts kokgriezumi zaudē formu u.t.t. Slīpēt ar
mehāniskām slīpmašīnām un kasīt ar stikla lauskām nedrīkst! Jāizvairās
no nepietiekami pārbaudītiem sintētiskiem materiāliem un tehnoloģijām
(sintētiskas līmes, apdares materiāli). Kaut vai, izvēloties mūsdienīgu
sintētisku laku, jūs varat panākt, ka nākamā mēbeles restaurācija būs
nesamērīgi laikietilpīga (dārga) vai pat nebūs iespējama. Ja jūs dodat savu
mēbeli restaurēt kādam meistaram, noteikti pajautājiet ar kādiem
materiāliem viņš gatavojas strādāt.
3. Jāciena
mēbeles dabiskais novecojums (patina). Sarkankoks, ozols
un citas miecvielām bagātās koksnes gaismas iedarbībā ar laiku kļūst tumšākas,
osis, bērzs u.c. nodzeltē. Šellakas pulējums pastiprina koksnes tekstūras
dziļumu un ar laiku šis efekts tikai pastiprinās, neskatoties uz to , ka zaudē
savu sākotnējo spīdumu un kļūst matēts. Nevajag censties mēbeli uzlabot, lai tā
izskatītos pēc pilnīgi jaunas.
4. Nevajag
likvidēt senākas restaurācijas pēdas. Arī mēbeles
transformācijas, ja tās ir gandrīz tikpat senas, kā pati lieta. Tas liecina par
tā laika gaumes un modes izmaiņām. Likvidējot šādas transformācijas, jums
tik un tā nebūs pilnīga pārliecība, ka esat rekonstruējuši mēbeli sākotnējā
izskatā.
5. Zudušo
elementu atjaunošana būtu jāveic tikai tad ja jums ir pietiekoši ticama
informācija. Identiski vai simetriski dekoratīvi elementi tiek
izmantoti kopiju izgatavošanai. Bet izskaistināt priekšmetu ar neatbilstošiem
dekoriem, noteikti nevajadzētu.
6. Necentieties
mēbeli uzlabot, pārveidot.
7. Nepieņemiet
ātrus un neapdomīgus lēmumus. Pirms uzsākat restaurāciju
izdomājiet visu procesu un sastādiet darbības plānu. Nepieciešamības gadījumā
meklējiet padomu pie restauratoriem, muzeju darbiniekiem, mākslas zinātniekiem.
Restauratori labprātāk sniedz konsultācijas, ne kā labo nepareizas
restaurācijas sekas.
8. Saglabājiet
informāciju par mēbeli pirms restaurācijas un par veiktajiem darbiem.
Restauratori visiem nopietnākiem darbiem sastāda restaurācijas pases.
Atcerieties,
ka neprofesionāla mēbeles ''restaurēšana'', var ievērojami samazināt lietas
vērtību. Ja jūs domājat, ka paši kaut kā salabosiet mēbeli un tad varēsiet to
dārgāk pārdot, var gadīties tieši pretējais.