Restaurācija
– pasākumu kopums lai saglabātu priekšmetu (mēbeli) nākamajām paaudzēm -
visbiežāk, konservācijas un rekonstrukcijas metožu apvienojums. Visā pasaulē
cenšas sekot UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras
Organizācija) rekomendācijām.
Konservācija -
Viena no restaurācijas pamat metodēm. Zinātniski pamatotu pasākumu kopums, lai apturētu
mēbeles tālāku bojāšanos. Priekšmeta notīrīšana, dezinfekcija, tapu
savienojumu, atlupušā finierējuma un dekoratīvo elementu nostiprināšana,
aizsardzība pret ārējās vides kaitīgu iedarbību. Ja kādu iemeslu dēļ dotajā
brīdī nav iespējama pilna restaurācija, nepieciešams veikt vismaz konservācijas
pasākumus.
Rekonstrukcija -
Mēbeles, priekšmeta atjaunošana pēc saglabājušām daļām, attēliem, aprakstiem.
Restaurācijas gaitā bieži tiek rekonstruēti atsevišķi zuduši elementi
(kokgriezumi, finierējuma vai mozaīkas fragmenti, metāla furnitūras elementi)
un apdares pārklājumi. Ļoti bieži mēbeļu polsterētā daļa tiek pilnībā
rekonstruēta.
Jūras
zāle - šķiedrveidīgs materiāls, vizuāli atgādina izžāvētu
sienu. Stāsta, ka jau laikā, kad cilvēki vēl dzīvoja alās vai zemnīcās viņi
augstu vērtēja šo materiālu. Pēc vētras jūras krastā savākuši, izžāvējuši un
gatavojuši sev guļas vietas. Jūras zāle ir higiēniska (izdala jodu), elpojoša,
noturīga pret mitrumu, elastīga un ļoti, ļoti ilgmūžīga. Latvijā izgatavotajās
mēbelēs, šķiet tikusi izmantota tikai kopš 19. gs. otrās puses. Un kopš tā
laika vēl joprojām lieliski kalpo. Lieliski izmantojama atkārtoti. Mūsdienās,
klasiskajā mēbeļu apdarē, jūraszāli aizstāj ar palmu šķiedru (Afrique).
Zirgu
astri - dabīgs, ļoti izturīgs materiāls. Zirgu astrus ekskluzīvu
mēbeļu tapsēšanai izmantoja kā pamata tapsēšanas materiālu līdz 19. gs otrai
pusei, vēlāk kā virsējo materiālu . Zirgu astri kalpo kā ventilācija, tie labi
uzsūc mitrumu, un ļauj mitrumam ātri iztvaikot. Šis materiāls nesadalās un
nedrūp. Zirgu astrus dažkārt mīl kodes.
Finieris -
plāns, dekoratīvs koksnes materiāls (0.4 mm - 6 mm biezumā) ar ko aplīmē,
parasti dekoratīvos nolūkos, mazvērtīgākus koksnes materiālus. Finieri var
iedalīt - zāģētais, drāztais( tehnoloģija līdzīga parastai ēvelēšanai) un lobītais.
Vecākā finiera iegūšanas metode bija zāģēšana ar rokas zāģiem. Ar tvaika
dzinēja attīstību finieru zāģēšana tika mehanizēta. Anglijā un Amerikā
izmantoja milzīgus ripzāģus ar diametru līdz 4 m. Kontinentālajā Eiropā
tika izmantoti gatera tipa zāģi. Ap 1900.gadu tehnoloģijām sasniedzot augstāko
pakāpi, sāka masveidā izgatavot plānu (apm. 1mm) drāzto finieri, kas tika
saražots praktiski bez koksnes zudumiem. Lobītais finieris, nav īpaši
dekoratīvs un to izmanto saplākšņa un sērkociņu ražošanai.
Finierēšana
- koksnes aplīmēšana ar finieri. Finierēšanas mērķis, visbiežāk, ir
izstrādājumiem no salīdzinoši mazvērtīgākas koksnes piešķirt dekoratīvāku
izskatu aplīmējot ar dārgākas un vērtīgākas koksnes slāni. Finierēšana bijusi
pazīstama jau senajā Ēģiptē. Eiropā finierēšanu sāka izmantot 16.gs. Klasicisma
un bīdermeijera mēbeles nav iedomājamas, bez finierēšanas tehnikas. Senākais un
tradicionālākais finierēšanas paņēmiens -pierīvēšanas metode. Uzklāj
karstu galdnieku (kaulu, glutīna) līmi un ātri pierīvē mitru finiera kārtiņu.
Droši var teikt, ka šī metode godam ir izturējusi laika pārbaudi. Mēbeļu
restaurācijā, bieži, tas ir vienīgais iespējamais paņēmiens. Šī finierēšanas
metode prasa īpašas iemaņas.
Saplāksnis -
līmēts plātņu materiāls no trīs vai vairākām, savstarpēji perpendikulāri
izvietotām lobītā finiera kārtām. Bieži nepareizi tiek dēvēts par finieri ( no
krieviskā nosaukuma фанера). Neskatoties uz to, ka pirmā finiera lobāmā
mašīna esot izgudrota 1819.gadā Rēvelē (Tallina), saplākšņa ražošana sākās
tikai 19.gs. beigās un plašu pielietojumu mēbeļu izgatavošanā guva 20.gs.
sākumā.
Inkrustācija -
koka priekšmetu izrotāšana, to pamatvirsmā iestrādājot citus materiālus (kaulu,
perlamutru, krāsainos metālus, akmeņus), kuri tika iestrādāti kokā, dažādu
formu plāksnīšu veidā.
Intarsija -
Inkrustācijas veids - koka priekšmetu izrotāšana, to pamatvirsmā iestrādājot
citas tekstūras un krāsas koka plāksnītes. Intarsija ir parādījusies senajā
Ēģiptē. Augstu meistarības līmeni bija sasnieguši meistari senajā Grieķijā un
Romā. Senie grieķi lietoja intarsiju sarkofāgu noformēšanā. Grieķi arī sāka
pielietot koksnes ietonēšanu, pirms iestrādes mozaīkā.
Marketrija -
koka mozaīkas veids, ko veido no augstvērtīgas koksnes finiera figūrveida
plāksnēm. Tās ir dažādās krāsās un ar dažādu tekstūru. Atsevišķas finiera
plāksnes ietonē, iegremdējot tās sakarsētās smiltīs (apdedzina). Oriģinālas
nokrāsas un toņus var sasniegt, finieri kodinot. Šo intarsijas tehniku rokoko
laikā sāk dēvēt par marketriju. 19.gs. vidū interese par marketriju noplaka
Bula
Marketrija - Uzliekot divas dažāda materiāla loksnes
vienu otrai virsū vienlaicīgi izgriežot vai izzāģējot fona un ornamenta detaļas
iegūst divus pretējus mozaīkas komplektus. Šo tehniku ieviesa franču
mēbeļnieks Andrē
Šarls Buls (André-Charles Boulle) (1642-1732). Viņš radīja
mozaīkas no bruņurupuča bruņām, ragu kaula, misiņa uz melnkoka vai cita koka
fona. Bula Marketrijā izmantoja arī alvu, ziloņkaulu, perlamutru.
Šellaka - dabīgi sveķi, kurus Indijā un dienvidaustrumu Āzijas zemēs uz subtropu kokiem izdala parazītiski kukaiņi (Laccifer lacca, Kerria lacca). Šellaka labi šķīst sārmos un zemākajos alifātiskos spirtos, vāji - benzolā un gandrīz nešķīst benzīnā un eļļās. Šellaka tiek izmantota lakas izgatavošanai, kā elektroizolācijas materiāli, fotogrāfijās. Šellaka tika izmantota skaņu plašu ražošanā, līdz to nomainīja vinils. Šellaka ir ēdama un izmanto kā glazūru konfektēm un tabletēm (pārtikas piedeva E-904). No brīža, kad tā aizstāja eļļu un vasku 19. gadsimta sākumā, šellaka bija dominējošā koka apdare rietumu pasaulē, līdz tā pamazām tika aizstāta ar nitrocelulozes laku (1920 - 1930). Latvijā šellaka dominēja līdz 50-gadu sākumam.